SADARBĪBA

SADARBĪBA

“Mēs savā starpā esam locekļi.”

Rakstura izveidošanā nekam nav tik liela nozīme kā ģimenes ietekmei. Skolotāja darbam vajadzētu papildināt vecāku darbu, bet nevis ieņemt tā vietu. Visās lietās, kas attiecas uz bērna labklājību, vecāku un skolotāju pūlēm vajadzētu apvienoties.

Saskaņotai sadarbībai vajadzētu iesākties ģimenē tēva un mātes attieksmēs. Savu bērnu audzināšanā uz viņiem gulstas kopēja atbildība, un viņu pastāvīgā cenšanās lai ir darboties kopīgi. Viņiem vajadzētu sevi nodot Dievam un meklēt no Viņa palīdzību, lai atbalstītu viens otru. Lai viņi māca savus bērnus būt uzticīgiem Dievam, uzticīgiem pamatlikumiem, uzticīgiem pret sevi un pret visiem, ar kuriem tiem ir saistības. Šādi audzināti bērni, sūtīti skolā, neradīs nekādas nekārtības vai rūpes. Viņi būs par atbalstu saviem skolotājiem un par priekšzīmi un pamudinājumu citiem skolniekiem.

Vecāki, kas sniedz šādu audzināšanu, nebūs tie, ko mēs atradīsim starp skolotāja kritizētājiem. Viņi izjūt, ka gan viņu bērnu intereses, gan taisnīgums pret skolu prasa, lai viņi, cik vien iespējams, atbalsta un godā tos, kas dalās viņu atbildībās.

Daudzi vecāki kļūdas šinī ziņā, un ar savu pārsteidzīgo, nedibināto kritiku tie bieži gandrīz pilnīgi iznicina uzticīgā, pašaizliedzīgā skolotāja ietekmi.

Daudzi vecāki kļūdas šinī ziņā, un ar savu pārsteidzīgo, nedibināto kritiku tie bieži gandrīz pilnīgi iznīcina uzticīgā, pašaizliedzīgā skolotāja ietekmi

Daudzi vecāki, kuru bērni tikuši samaitāti tāpēc, ka tiem ir atļauta pārāk liela vaļa, atstāj skolotājam nepatīkamo uzdevumu, izlabot viņu nolaidību un tad ar savu pašu izturēšanos viņi padara skolotāja uzdevumu gandrīz neiespējamu. Viņu kritika un skolas vadības nopaļāšana paskubina bērnus uz nepaklausību, un nostiprina viņus sliktos ieradumos.

Ja kritika vai aizrādījums zīmējoties uz skolotāja darbu kļūst nepieciešams, tad to viņam vajadzētu sniegt personīgi. Ja tam nav panākumu, tad šo lietu vajadzētu nodot tiem, kas ir atbildīgi skolas vadībā. Neko nevajadzētu sacīt vai darīt, lai mazinātu bērna cieņu pret to, no kura atkarājās tik lielā mērā viņu labklājība.

Ja vecāki, kas tik labi pazīst savu bērnu raksturus un viņu fiziskās īpašības vai vājības, pasaka to skolotājam, tad tā būs viņam liela palīdzība. Ir jānožēlo, ka tik daudzi to neizprot. Lielākā daļa vecāku izrāda pārāk mazu interesi, lai iepazītos ar skolotāja īpašībām, vai ari piedalītos viņa darbā.

Tā kā vecāki tik reti iepazīstas ar skolotāju, tad ir jo svarīgāki, ka skolotājs cenšas iepazīties ar vecākiem. Viņam vajadzētu apmeklēt savus skolniekus mājās, un iepazīties ar iespaidiem un apstākļiem, kuros audzēkņi dzīvo.

Nākot personīgā satiksmē ar viņa mājas dzīvi, viņš varētu stiprināt tās saites, kas vieno to ar viņa audzēkņiem; un viņš var arī mācīties, kā vissekmīgāk rīkoties ar viņu dažādām tieksmēm un temperamentiem.

Interesēdamies par viņu audzināšanu mājās, skolotājs sniedz divkāršu labumu. Daudzi vecāki, iegrimuši darbā un rūpēs, izlaiž no acīm savas izdevības ietekmēt savu bērnu dzīvi uz labu. Skolotājs var darīt daudz, lai pamodinātu šos vecākus izmantot savas iespējas un priekštiesības. Viņš atradīs citus, kuriem viņu atbildības izjūta ir smaga nasta, un kas ir tik ļoti norūpējušies, lai viņu bērni kļūst par labiem un derīgiem cilvēkiem. Bieži skolotājs var palīdzēt šiem vecākiem nest viņu nastas, un apspriezdamies kopīgi, gan skolotājs, gan vecāki gūs pamudinājumu un stiprinājumu.

Jaunatnes mājas audzināšanā sadarbības princips ir nenovērtējams. No viņu pirmajiem dzīvības gadiem bērniem vajadzētu ieaudzināt izjūtu, ka viņi ir ģimenes locekļi. Pat mazos vajadzētu audzināt, lai viņi piedalās dienas darbos, un likt viņiem izjust, ka viņu palīdzība ir nepieciešama un tiek vērtēta. Lielākiem bērniem vajadzētu kļūt par savu vecāku palīgiem, iekļaujoties viņu plānos, un daloties viņu atbildībās un nastās. Tēviem un mātēm jāņem laiks pamācīt savus bērnus. Lai viņi rāda bērniem, ka viņi vērtē bērnu palīdzību, vēlas viņu uzticēšanos un priecājas par viņu līdzdalību. Un bērni nebūs neatsaucīgi. Tā ne tikai atvieglinās vecāku nastas un dos bērniem nenovērtējamu praktisku audzināšanu, bet tā stiprinās ari ģimenes saites un padziļinās rakstura pamatus.

Sadarbībai vajadzētu būt skolas telpas garam, viņas dzīves likumam. Skolotājs, kas panāk savu skolnieku līdzdarbību, nodrošina nenovērtējamu palīdzību kārtības uzturēšanā. Pakalpodams skolas telpā dažs labs zēns, kura kustīgums noved pie nerātnībām un nepaklausības, atrastu izeju savai liekajai enerģijai. Lai vecākie skolnieki palīdz jaunākiem, stiprie vājiem, un lai katru, cik vien iespējams, aicina darīt kaut ko tādu, ar ko viņš sevišķi izceļas. Tas pacels pašapziņu un vēlēšanos būt derīgam.

__________

Gan jaunatnei, gan arī vecākiem un skolotājiem būtu ļoti derīgi pētīt mācības par sadarbību, kas mācītas Svētajos Rakstos. No Rakstu daudzajiem piemēriem ievērojiet saiešanas telts celšanu — šo rakstura izveidošanas līdzību — kurā visa tauta apvienojās, “ikviens, kam bija labprātīga sirds, un ikviens, kam gars bija labprātīgs.” (2. Moz. 39:21) Lasiet, kā no gūsta pārnākušie atjaunoja Jeruzalemes mūrus. Nabadzības, grūtību un briesmu vidū lielo uzdevumu sekmīgi izveda tāpēc, ka “ļaudis jo priecīgi sāka strādāt.” (Neh. 4:6) Ņemiet vērā mācekļu līdzdalību Pestītāja brīnumā, kad Viņš paēdināja lielo ļaužu pulku. Barība pavairojās Kristus rokās, bet mācekļi saņēma klaipus un izdalīja gaidošam pūlim.

“Mēs esam savā starpā locekļi.” Tādēļ, ka “katrs ir dāvanu saņēmis, kalpojiet ar to cits citam, kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi.” (Ef. 4:25; 1.Pēt. 4:10)

Labi varētu vārdus, kas uzrakstīti par seno laiku elku taisītājiem — tikai ar cienīgāku mērķi — piemērot mūsu dienu rakstura veidotājiem:

“Viens palīdzēja otram un sacīja uz savu brāli: esi stiprs!” (Jes. 41:6)

Advertisements

One response to “SADARBĪBA

  1. Sandris

    Paldies par interesanto rakstu!
    Nevar nepiekrist- ģimenei ir liela nozīme bērna izpratnes veidošanā par kristīgo mācību.
    Ja vecāki ir negatīvi noskaņoti, tad arīdzan bērns var domāt gluži tā pat, aizmirstot paanalizēt savu viedokli.
    Man pašam ģimenē neviens netic Dievam. Atceros tos laikus, kad paziņoju vecākiem, ka iešu uz svētdienas skolu un uz jauniešu vakariem. Es biju nesaprasts. Mani grauza- pārmeta. Viņi nespēja izprast, ko es tur varu darīt un meklēt.
    Pateicoties labiem draugiem, kas veidojās baznīcā, es akli nepaklausīju vecāku domām. Lai gan bija brīži, kad sķita, ka mīļā miera labad, atteikšos no ticības…
    Tagad pēc vairākiem gadiem, pateicoties Dievam, man ir iespēja nekautrējoties skaidrot vecākiem visu par kristietību. Un viņi mani pieņem. Un es ceru, ka Dievs viņus īpašā veidā aicinās pievērsties ticībai.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s