Intervija ar Ausmu Benušu

Ausma ir mīļa skolotāja. Bērni viņu dēvē par Ausmiņu. Nu jau piecus gadus Ausma Benuša māca kristīgo mācību Viesturu vidusskolā. „Galvenais ir mīlēt,” viņa saka, „tam nestāv klāt nekāda pedagoģija”.

1. Kāds bija Jūsu ceļš līdz kristīgās mācības pasniegšanai skolā?

Es esmu biju Svētdienas skolas skolotāja kādus divpadsmit, trīspadsmit gadus. Tad kādā brīdī es sajutos iztukšota un izdegusi. Kādās rekolekcijās viena no manām draudzenēm mani uzrunāja, sakot, lai es eju un mācos Lutera Akadēmijā. Lai arī šķita, ka tam visam esmu par vecu, tomēr piekritu. Pabeidzu šo akadēmiju, taču man nebija ne domas kļūt pat skolotāju. Mana pamatdarba vieta bija pilsētas pirmais bērnudārzs. Pēkšņi bērnudārza vadītāja, kas vispār nebija kristīgs cilvēks, man jautāja, vai es nevēlos vadīts kristīgo pulciņu. Man likās, kā tas var būt – citur cilvēki iet un cīnās, lai dabūtu atļaujas šādu pulciņu vadīšanai, bet man vadītāja pati jautā. Lai arī biju jau ļoti noslogota, tomēr pieņēmu šo iespēju. Toreiz ļoti daudz bērnu arī izvēlējas apmeklēt šo pulciņu. Vadīju šīs nodarbības kādus piecus gadus. Pēc tam nāca laiks, kad tika pieņemts lēmums par kristīgās mācības pasniegšanu skolās. Uzskatu, ka visbūtiskākais ir tas, kāda attieksme ir skolas direktoram. Par cik es strādāju Burkānciemā, tad pavisam tuvu biju Viesturu vidusskola. Šīs skolas mācību pārzine mani sameklēja. Un šis jau ir piektais gads, kad Viesturu vidusskolā ir kristīgā mācība. Interesantākais ir tas, ka sākumā viņi bija ļoti maz. Es sāku ar pirmo klasi – bija kādi pieci bērniņi. Un kad sākās otrā klase, mana klase „piegāzās” pilna ar bērniem. Man tas bija kā apbalvojums.

2. Kas ir galvenais, ko bērniem gribat iemācīt?

Mēs kopā ar bērniem šajās stundās mācāmies to, ko patiesībā cilvēkam vajadzētu mācīties visu dzīvi – mīlēt. Visas mīlestības avots ir Dievs. Mēs stundās mēģinām saprast, kāda ir jēga mūsu dzīvei. Mēģinām rast atbildes uz tādiem jautājumiem – kāpēc es dzīvoju, kas notiek pēc nāves, kā radusies pasaule, vai tā kādreiz beigsies? Kristīgā mācība ir tā stunda, kas uz visiem šiem jautājumiem dod atbildi.

3. Kā izmainās bērnu sapratne/ uztvere/ domāšana pēc šīm stundām?

Īstenībā bērni ir ļoti atvērti – pretestību nekad neesmu jutusi. Toreiz man bija iedalīta ļoti maza telpiņa – bija septiņpadsmit bērnu, bet tikai divpadsmit krēslu. Bērni sēdēja pa divi uz viena krēsla – viņiem nebija problēmu. Viņi pat negrūstījās. Tā bija priekšpēdējā stunda trešajai klasei. Bērni visi ieskrien klasē un viens mazs puisītis noliek man priekšā lapu, kur viņš pats kaut ko sarakstījis un apakšā parakstījies. Viņš man jautā, vai arī es parakstīšos. Jautāju, kam tad puisītis vāc parakstus. Paņemu to lapu un lasu: „Latvijas Valdībai. Lūdzam jums atļaut kristīgo mācību mācīt arī no ceturtās līdz devītajai klasei.”

Puisītis bija savācis parakstus ne tikai no bērniem, kas mācās kristīgo mācību, bet arī vēl no kādiem draugiem. Es, protams, parakstīju un sapratu, cik viņiem šī mācība ir svarīga. Es esmu redzējusi un piedzīvojusi, kā bērni pārmainās un visbiežāk tie palaidnīgākie bērni. Ir redzams, ka ar katru gadu paliek bērnu arvien vairāk. Nav tā, ka no kristīgās mācības bērni pārietu uz ētiku, bet no ētikas uz kristīgo mācību gan.

4.Kādas metodes izmantojat, lai veiksmīgāk izskaidrotu bērniem pamatlietas?

Izlasīju kādā grāmata citātu, ka bērni ir jāmīl saprātīgi un labestīgi, jāprot mācīt nenogurdinot bērnu uzmanību, vienlaikus piesaistot un izklaidējot. Pilnībā tam piekrītu. Visas pedagoģijas var nolikt malā – galvenais ir mīlēt. Bērni ir jāsaprot, jāmīl un jāsaņem mīlestība no viņiem. Ar bērniem kopā lūdzam Dievu, dziedam dziesmiņas – tas var būt tik dažādi un reizēm pat neparedzami.

5.Vai bērniem ir arī kādi mājas darbi šajā mācību priekšmetā?

Jā, mums ir mācību grāmata, kurai līdzi nāk darba burtnīca. Tur ir stāsts par Katrīnu, kura aug līdzi bērniem un tad dažādas Bībeles patiesības tiek pasniegtas caur šīs meitenes Katrīnas dzīvi. Bērni jau bieži domā, ka kristīgajā mācībā mājas darbu pildīšana nav tik strikta, taču tad vienmēr viņiem saku, ka šie mājas darbi patiešām ir priekš pašiem – tas nav vajadzīgs ne vecākiem, ne man. Motivēju viņus ar skaistu uzlīmju līmēšanu par izpildītiem mājas darbiem.

6.Kāpēc Jūs vecākiem ieteiktu ētikas vietā izvēlēties kristīgo mācību?

Arī ētika mums dod visus tos priekšstatus, ka mums ir jābūt labiem un jāmīl vienam otru, bet kristīgā mācība dod motivāciju, kāpēc to darīt un izskaidro, kur tam smelt spēkus un kas ir mīlestības avots.

7.Vai vairākumā gadījumu vecāki pieņem lēmumu, ka bērnam ir nepieciešams apgūt ticības mācību skolā vai arī paši bērni saka vecākiem, ka vēlas apgūt šo priekšmetu?

Domāju, ka pirmajā klasē noteikti teikšana ir vecākiem.

8.Vai ir bijušas kādas problēmas vai prieks par vecāku, citu skolotāju vai bērnu reakciju uz stundas tematiku vai kādiem citiem jautājumiem?

Es jūtu, ka arvien atvērtāki un labestīgāki kļūst skolotāji. Atklāta nicinoša attieksme nav bijusi nekad. Daži vecāki zina, ka tas ir kaut kas labs, tāpēc arī izvēlas savam bērnam to labo iemācīt, lai gan paši vecāki bieži „stāv pa gabalu”.

<< atpakaļ

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s