Intervija ar Ilonu Rektiņu

Ilona Rektiņa pasniedz Kristīgo mācību Valmieras Pārgaujas pamatskolā, Valmieras pamatskolā un Kocēnu pamatskolā. Viņa ir entuziasma pilna dalīties ar bērniem tajā priekā un mīlestībā, kas piepilda viņas sirdi un dzīvi! Ilona mūsu sarunā atzīst: „Es uzskatu, ka es vairāk kalpoju šiem bērniem, nevis esmu kristīgās mācības skolotāja!” Vēlamies, lai arī Jūs ar viņu iepazīstaties!

1. Kāds bijis Jūsu ceļš līdz kristīgās mācības pasniegšanai skolā?

„Ticības mācība” ir tā mācība, ko pasniedz katra baznīca savā svētdienas skolā, bet „kristīgā mācība” ir tā, kas tiek pasniegta skolā. Tas ir starpkonfesionāls mācību priekšmets, kura programmu veidoja visi Latvijā tradicionāli atzīto konfesiju pārstāvji.

Ceļš līdz kristīgās mācības pasniegšanai skolā bija interesants. Es jau no bērnības esmu augusi kristīgā ģimenē. Beidzu pedagoģisko izglītību un 16 gadus strādāju bērnu dārzā par audzinātāju. Tad pēc kāda laika man nomira tēvs, un es sāku domāt, vai tiešām tā dzīve tik vien ir, ka to nodzīvo un viss – vairāk nekā cita nav. Tad es sirdī jutu aicinājumu un aizgāju uz Rīgu studēt, tas bija diezgan garš ceļš, jo bija arī vēl paralēli jāaudzina bērni. Studēju, atpūtos, studēju, atpūtos – gāju kā tāds gliemezītis lēnām uz priekšu.

2004. gadā izdzirdēju, ka ir iespēja sākt strādāt skolā un mācīt bērniem kristīgo mācību, es tajā laikā biju jau trešā kursa studente un tad skola jau mani pieņēma darbā. Pa visu šo laiku esmu jau četrās skolās bijusi kā kristīgās mācības skolotāja, bet pašlaik pasniedzu kristīgo mācību trīs skolās – vienu reizi nedēļā Valmieras pamatskolā, vienu reizi nedēļā Kocēnu pamatskolā un divas reizes nedēļā esmu Pārgaujas pamatskolā, jo tur ir vairākas klases – a, b, c, d, līdz ar to arī stundiņas ir vairāk. Šajās trīs skolās kristīgo mācību apgūst 110 bērni. Ar katru gadu pieaug šo vecāku skaits, kuri izvēlas kristīgās mācības programmu savam bērnam, tomēr bieži vien ir tā, ka vecāki atļauj bērniem jau pirmā klasē pašiem izlemt, kuru priekšmetu apgūt – kristīgo mācību vai ētiku. Ja bērns ir audzis kristīgā ģimenē, tad, protams, ka viņš izvēlas kristīgo mācību, bet daļa bērnu otrā klasē vēlas pārnākt no ētikas uz kristīgo mācību, bet vecāki dažkārt to neatbalsta.

Valmieras rajonā darbojas desmit kristīgās mācības skolotājas. Mēs pārstāvam visas konferences, ko organizē Bībeles biedrība. Mēs pašas kopā satiekamies vismaz divas reizes gadā, katrā mācību semestrī – rudenī un pavasarī. Mēs kopā lūdzamies esam gājušas uz Valmieras pilsētas domi, uz Izglītības nodaļu, esam tur liecinājušas par to, cik svarīga ir kristīgā mācība. Mēs jutām atbalstu no viņu puses un jau otro gadu pēc kārtas Pārgaujas pamatskolā mēs rīkojam Bībeles svētkus, kuros piedalās bērni no visām Valmieras rajona skolām.

2. Kas ir galvenais, ko Jūs bērniem vēlaties savās stundās iemācīt?

Personīgās attiecības ar Dievu. Mēs vienmēr stundas sākam ar lūgšanu. Tad, kad ir izveidojušās šīs attiecības ar Dievu, tad bērns arī redz citus sev apkārt, redz savu ģimeni, redz Dieva radīto pasauli un cenšas dzīvot tā, lai tas viss saskanētu ar Dieva gribu.

Mūsdienās ir grūti atrast tos pozitīvos piemērus un nav jau bērniem kur skatīties. Manā bērnībā bija krievu multenītes un pasaciņas, kuras rādīja – tās bija ar tādu pozitīvo domu, ka vienmēr uzvar labais, bet tagad visi tie „Zvaigžņu kari” un tās multfilmas. Tad bērni bieži vien stundās samulst un domā, vai tiešām tas viss ir tā, kā es to saku. Viņiem trūkst pozitīvais tēls, pēc kura tiekties. Bet man ļoti patīk, ka stundās mācītāju bērni ir kā foršie palīgi man, jo tajos bērnos jau ir tā nostāja un tad, kad kāds vēl šaubās, tad viņi var tā ļoti labi pamatot savas domas. Veidojas dzīva diskusija bērnu vidū. Var redzēt, ka jau no bērnības ir šis kristīgais gars bērnos iekšā, un viņi var būt labs piemērs apkārtējiem. Bērniem ir svarīgi tas, ko viņu vienaudži apliecina un saka.

3. Kā izmainās bērnu sapratne/ uztvere/ domāšana pēc šīm stundām?

Trešās klasēs programmā ir uzdevums apskatīt visus baušļus un rīcības, bērniem tas patīk un viņi sāk jau izvērtēt dažādas situācijas caur spēlēm vai grupu darbiem, lomu spēlēm. Bērni sāk izvērtēt, vai tā rīcība tomēr ir Dievam tīkama vai nav, kas būtu jāpamaina. Piemēram, pēdējais mums bija tāds uzdevums ar teikumiem: „Tev nebūs Dieva vārdu nelietīgi valkāt.” „Ak, Dievs, atkal pusdienās ir zupa.” Tad bērni sāk izvērtēt, domāt, ko un kā varētu mainīt un saprot, ka nemaz jau tik slikti arī neskan „Šodien pusdienās ir zupa.”

Sāpīgākais, ko es esmu pa šo laiku konstatējusi, ka zināšanas šiem bērniem ir, bet bieži daudz kas praktiski nedarbojas. Stundās var uzdot bērniem jautājumu, viņi visu zina, tā nevajag, nevajag, bet tiklīdz viņi iziet starpbrīdī, tad šķiet, vai tad mēs šodien kaut ko mācījāmies vai nē. Tā rīcība nesaskan ar darbiem. Es esmu bieži par to domājusi un sapratusi, ka tas mums arī pašiem pieaugušajiem ir jāmaina, visā valdībā un apkārtnē, lai nebūtu apkārt visu laiku tikai tas negatīvais. Bērni ļoti lūdz par Latviju, par to, lai būtu kārtība.

4. Kādas metodes izmantojat, lai veiksmīgāk izskaidrotu bērniem pamat lietas?

Bībeles stāsti ir ļoti dažādi. Izmantojam flanelogrāfu, uz kura tad arī izspēlējam un attēlojam Bībeles notikumus un stāstus. Tad, kad bija stunda par Dieva radīto pasauli, bērniem ļoti patika, ka es kinderoliņā ieliku kaut ko no Dieva radītās pasaules un tad liku bērniem minēt, kas tur varētu būt iekšā. Bērni min un domā, kas gan tas varētu būt, ko Dievs tik maziņu varētu būt radījis. Tad mēs attaisām vaļā, un tur ir rieksti, ar kuriem varam uzcienāties.

Izmantoju dažādas spēles, kuras varbūt man vairāk ir palikušas no tā laika, kad es strādāju bērnu dārzā. Bērniem patīk arī aplikācija no žurnāliem, tad mēs griežam un veidojam kolāžas. Diskusijas izmantojam, jo bērniem ir tik ļoti daudz jautājumu.

Pašreiz, kad ir iznākušas darba burtnīcas, tad ir diezgan grūti stundā iekļauties, jo arī darba burtnīcā ir dažādi interesanti uzdevumi.

5. Vai esat arī guvusi pieredzi tajā, kā kristīgo mācību māca citās valstīs?

Mēs ar kolēģēm bijām pieredzes apmaiņā uz Igauniju, kur es jautāju, vai viņiem kaut kas tāds kā kristīgā mācība arī ir? Viņi teica, ka viņiem nekas tāds nav, bet mums Latvijā ir ļoti daudz skolotāju kristieši, konferencēs mēs esam ap 500 cilvēku, tāpēc arī bija iespēja konferencē izteikt šo priekšlikumu, kuru arī vecāki atbalstīja un Izglītības Ministrija arī tad ļāva šo programmu izstrādāt. Vēl arī Īrijā ir. Bet mums konferencēs bieži vien saka, ka mēs esam izredzēti, ka mums kaut kas tāds var būt un notikt Latvijā, jo pasaulē kopumā jau viss tagad tiek nogriezts, samazināts, atņemts. Pasaulē ļoti pasaulīgais gars iet plašumā.

Arī bērni saka un jautā, kāpēc nav vairāk un ilgāk šī kristīgā mācība skolās. Uz vieniem Bībeles svētkiem viens zēns no Viestura pamatskolas pat bija vācis parakstus uz plakāta, kuri ir par to, lai kristīgā mācība būtu vismaz līdz sestajai klasei. Tas mums bija liels prieks un pārsteigums.  Bērni būtu gatavi vismaz līdz sestajai klasei mācīties kristīgo mācību.

6. Kā bērniem patīk šīs stundas?

Pirmā klasē bērni ir atvērti un viņiem ir ļoti būtiski, ka to dara no sirds. Bērni ļoti jūt, vai tas skolotājs atnāk tur priekšā un notēlo vai arī viņa pati tic Dievam un mīl Dievu. Tad viņi uzreiz, „hops”, un to pieņem, es nezinu, kā viņi to jūt, bet viņi jūt.

No sākuma bērni baidās skaļi izteikt lūgšanu, bet tad, kad viņi redz, ka tas tā ir un tā ir patiesība, tad jau viņiem ir tāda liela cieņa, bijība un klusums.

Man ļoti patīk, ka bērni sadraudzējas jau šajā vecumā un tad viņi tālāk dzīvē arī iemācās būt komandā, grupā, iemācās būt brāļi un māsas.

Proporcionāli zēni un meitenes ir aptuveni vienāds skaits klasē.

7. Vai bērniem ir arī kādi mājas darbi šajā mācību priekšmetā?

Ja mēs kaut ko nepaspējam izdarīt klasē, bet esam izņēmuši visu par to tēmu, tad bērniem krāsojamie darbiņi var palikt kā mājas darbs. Piemēram, šodien mēs runājām par Nou un par lielajiem plūdiem, tad nu skaistā šķirsta izkrāsošana mums palika kā mājas darbs.

Bērni tiek vērtēti ar uzlīmītēm, bet semestrī katram bērnam tiek ierakstīts rakstiskais vērtējums liecībā. Vienreiz mēnesī es pārbaudu darbiņus, kas ir bijuši jāpilda mājas darbu burtnīcā un ielīmēju uzlīmītes, uzrakstu „Paldies par darbiņu!”.

8. Kāpēc Jūs vecākiem ieteiktu ētikas vietā izvēlēties kristīgo mācību?

Svarīgi, ka kristīgās mācības centrā ir Dievs. Tas ir svarīgi, lai bērns neizaug ar to savu „ego” un apkārt nevienu cilvēku neredz, bet būtiski, lai bērns redz un ir gatavs palīdzēt apkārtējiem. Mēs varam redzēt, kāda ir sabiedrība, kurā nav Dieva mīlestības, katrs domā tikai par to, kā man būtu labāk. Man ļoti patīk visas tās situācijas, kuras mēs ar bērniem varam izrunāt.

Man patīk, ka es varu satikt uz ielas vecākus, parunāties ar viņiem, pastāstīt, kā bērnam ir gājis. Vecāki parasti šajās sarunās arī dalās, kas bērnam ir paticis stundiņas laikā, kurus stāstus bērns pēc tam vecākiem ir stāstījis.

Man ļoti patīk, ka mūsu stundās ir tāda dzīva atmosfēra. Pēc tam var just tādu pacēlumu bērnos. Bērnos ir tāds miers un prieks, kuru es esmu izjutusi pēc stundām, sarunām, lūgšanām. Atmosfēra ir tik pozitīva, jo mēs runājam par to gaišo, par Dieva mīlestību, tad bieži vien ir tā, ka nemaz negribas iet no stundas ārā un tad bērni dažkārt izsaucās: „Oi, atkal jau zvans!” Kocēnos viens puisītis vienmēr ļoti cītīgi krāso un vienu reizi noskan zvans un puisītis sāk ļoti raudāt un saka: „Es nepaspēju izkrāsot!”

9. Vai vairākumā gadījumu vecāki pieņem lēmumu, ka bērnam ir nepieciešams apgūt ticības mācību skolā vai arī paši bērni saka vecākiem, ka vēlas apgūt šo priekšmetu?

Ir abējādi. Bieži vien vecāki saka: „Man vienalga, kur tu ej, ej, kur Tu vēlies!” Un tad bērns ir tas, kurš pieņem lēmumu. Pat, ja vecāks nav kristietis un viņam nav pilnīgi negatīva attieksme, tad vecāki tiešām ļauj bērnam izvēlēties, kuru no priekšmetiem viņš vēlas apmeklēt.

Ir situācijas, kad bērns atnāk un saka, ka viņam vecāki nepērk darba burtnīcu, tad sanāk situācijās, kad it kā bērns un vecāks nostājās tādos kā pretpolos.

10. Vai ir bijušas kādas problēmas vai prieks par vecāku, citu skolotāju vai bērnu reakciju uz stundas tematiku vai kādiem citiem jautājumiem?

Ir situācijas, kurās ir nācies aizvietot ētikas skolotāju, un tad es vienmēr cenšos piemeklēt kādu jauku un sirsnīgu stāstiņu – par vistiņu Baltiņas kundzi vai Sviesta bumbiņu, vai par mīļu kaķīti. Vienu reizi es stāstīju šo stāstu un viena meitene no klases teica: „Ko Jūs ar to Dievu visu laiku? Mana mamma teica, ka tāda Dieva nav!” Tad ir svarīgi saprast un pieņemt katra bērna viedokli.

No kolēģu puses ir bijusi visāda attieksme, arī stereotipi par to, ka, ko tad tajās stundās dara, tur jau tikai krāso vai arī pirmajā gadā bija tāda attieksme – ko tad Tu mums te parādīsi, kas tad te nu būs? Ir bijušas situācija – kādai kolēģei meita atnākusi mājās un stāstījusi stundā dzirdēto stāstiņu māsiņai, tik smalki un sirsnīgi un arī mammai šis stāstiņš paticis.

11. Kāds ir bijis interesantākais atgadījums kopš Jūs pasniedzat ticības mācību skolā?

Ir bijuši brīži, kad man jāslēpjas aiz grāmatas stundas laikā, jo ļoti nāk smiekli par kādu situāciju, cik sirsnīgi tas dažbrīd veidojas un raisās. Bērni tik interesantus un asprātīgus teikumus bieži vien pasaka.

Bija situācija, kad es vienu reizi nebiju bijusi svētdienā baznīcā, biju devusies ciemos. Un trešajā klasē mācās viens puisītis no baznīcas un viņam pirmais jautājums, nākot klasē iekšā: „Kur Tu biji, skolotāj? Kāpēc Tu nebiji svētdien baznīcā?” Tad man viņam jāatskaitās. Bērni mūs, kristiešus, vēro visās situācijās – vai es esmu veikalā, koncertā, bet tad es esmu visur kristietis, nevis tikai tai konkrētajā stundā. Te ir tas – lai vārdi saskan ar darbiem!

<< atpakaļ

Advertisements

3 responses to “Intervija ar Ilonu Rektiņu

  1. Kristiana

    Jauka intervija. Diezgan gara. Varbūt var padomāt, vai vajag likt tik garu. Grūti un arī slinkums visu lasīt. Lai gan domas tur labi uzrakstītas.

  2. Šeit jāņem vērā, ka tā ir intervija…tās parasti ir garas. Viss pateiktais šķita tik svarīgs, ka nevarēja neko izņemt ārā. 🙂

  3. Viens no blogiem, kurš tiešām attaisno interešu aizstāvības būtību. Bloga autoriem ir pozīcija, ideja un ticība. Tas ir lieliski! Liekas, ka blogs vairāk pozicionēts uz t.s. “ziņkārīgo publiku,” jo satur daudz pārliecināšanas elementu, kas nozīmīgi vecākiem un skolotājiem, kuri ir atvērti kristīgajai mācībai. Tajā pašā laikā, blogs ir arī kopienas pulcēšanās vieta ar iesaistošiem un iesildošiem elementiem. Patika mērķa grupu izvēle un bloga satura pieskaņošana katrai no šīm mērķa grupām!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s